Daces Veipas stāsts
Par Daci
“Ir dienas, kad viss izdodas, kā iecerēts, bet reizēm ir vēl labāk”
Dace sevi raksturo kā sapņotāju un impulsīvu, savtīgu piedzīvojumu meklētāju. Viņa nekādi nespēj pateikt "nē" jauniem izaicinājumiem. Jaunā gada apņemšanās kļ kļuva par kaislīgu atkarību, kas nu jau spiedusi Daci upurēt divus ceļgalus un visas atvaļinājuma dienas. “Un kāpēc gan ne?” – tā aizsākās Daces laimes ekvivalenta meklējumi skriešanā, tieši ultra garās distancēs.
“Elpu aizraujoši kalni, nebeidzami pludmales kilometri vai garlaicīgs asfalts – piedzīvojumi mūs gaida ik uz soļa!” tā Dace raksturo skrējienu maršrutus un pārdzīvojumus, kam viņa pakļauj savu Mīkstmiesi, kā viņa dēvē savu iekšējo cilvēku, kurš laiski varētu ikdienā zvilnēt uz dīvāna un ēst kūkas.
Šobrīd Dacei nācies piespiedu labprātīgā ceļā atteikties no skriešanas jau pusotru gadu, jo steidzami vajadzējis veikt abu ceļu operācijas. Tomēr viņā virmo apņēmība pēc gada jau atkal skriet, jo grūtības viņu neuztrauc: “Es nekad nebaidos darīt to, kas man patiešām patīk, jo es nevaru vienlaicīgi kaut ko mīlēt un no tā paša baidīties.”
“Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem – kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu.”
Kas ir Tavas aizraušanās motivācija?
Tas iedod kaut kādu laimes ekvivalentu. Tas sakārto galvu, dod impulsu sapņot, domāt.
Vai Tu atceries savu pirmo skrējienu?
Patiesībā, jā. Tālajā 2013. gadā tā bija mana Jaunā gada apņemšanās – notievēt, un es biju izlēmusi, ka no pirmā janvāra es iešu un skriešu.
Bet kāda vilšanās pirmajā janvārī. Izrādās, ka visi sporta klubi ir slēgti, tāpēc man to nācās darīt no otrā janvāra, un es aizgāju, uzkāpu uz trenažiera. Noskrēju stundu.
Kā ģimene atbalsta Tavu kaislību pret skriešanu?
Šobrīd jau viņi mani atbalsta, varbūt iesākumā viņi galīgi nevarēja mani saprast, kāpēc man tam ir jāvelta tik daudz laika, un visas brīvdienas, un visas nākamā mēneša brīvdienas, un vispār neko ar mani nevar sarunāt! Laikam jau viņi mani pieņēma tādu, kāda es esmu, un tagad ir mani lielākie atbalstītāji.
Dzimusi 1979. gada 22. jūnijā Rīgā
Mācījusies Rīgas 25. vidusskolā, Ziemeļrīgas mākslu un amatu skolā, Rīgas Tehniskajā universitātē, iegūstot maģistra grādu apģērbu un tekstila tehnoloģijā
No pavasara ir sava zīmola Fox-pace, skriešanas apģērbu līnijas, autore un līdzīpašniece
Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir dēls
Vaļasprieki: skatuves un gaismu dizains
DACES VIZĪTKARTE
Tu centies kādam kaut ko pierādīt?
Nē, man ir pilnīgi vienalga, man arī nav nekādu ilūziju, es neesmu ātra skrējēja, es to daru sevis, nevis rezultāta dēļ.
Kāds varētu būt izcilais skriešanas noslēgums?
Nu, tādā ideālā variantā skriešana varētu beigties, kad man ir kādi 90+ gadi, es esmu aizbraukusi uz kādu fantastisku vietu kalnos, skriet garās sacensībās, un es kaut kur paslīdu un nokrītu no kraujas, un es esmu nomirusi laimīga, darot to, kas man patīk.
Ko saka ārsti, kad Tevi satiek?
Iepriekšējā ģimenes ārste man teica, ka es nomiršu skrienot, bet, kā jau mēs noskaidrojām, tā ir daļa no mana plāna tālākā nākotnē. Kādi divi fizioterapeiti man ir pateikuši, ka ar tādiem ceļgaliem, kādi man ir, es nekad neskriešu, savukārt dakteris, pie kura es turos, man saka, ka viss būs labi, mēs to izdarīsim, un es skriešu.
Raudāšana ir vājuma vai spēka pazīme?
Ir nācies katrā garā skrējienā kādu reizi paraudāt. Tā droši vien ir vājuma pazīme, Mīkstmiesis izpaužas. Mans iekšējais Mīkstmiesis.
Kā nokļuvi līdz sporta apģērbam, ražošanai?
Kad sāku skriet, man vienmēr likās, ka piedalīšanās sacensībās ir kaut kas īpašs, tu tomēr gatavojies, un tie ir sava veida svētki. Uz tādiem pasākumiem, manuprāt, ir jāsapošas. Tu nevari aiziet treniņtērpā, tāpēc sāku sev taisīt skriešanas tērpus – kleitas. Taisīju uz katrām sacensībām jaunu un pucējos.
Man vienmēr likās, kad būšu liela un kad man būs nauda, es to izdarīšu, un tā tas laiks iet, tu jau pieaudz, bet tu tikai gaidi to brīdi. Martā pasaule apstājās, un es biju diezgan samulsusi par to, ko ar savu dzīvi iesākt. Darba nebija, skriet es nevarēju, vienkārši sēdēju mājās. Devos pastaigāties uz mežu, lūdzu Dievu, un Viņš deva man gudrību. Es iznācu no meža ar gatavu plānu.
Kas Tevi motivē doties šajos skrējienos?
Man gribas piedzīvojumus, man vajag kaut ko aizraujošu manā dzīvē... Man ir interesanti, ja es nezinu, vai to, ko grasos tagad izdarīt, varu izdarīt, vai tas ir iespējams manam iekšējam Mīkstmiesim?
Kas Tev liekas visinteresantākais tajā pasaulē, skriešanas pasaulē?
Viena no interesantākajām lietām ir sastaptie cilvēki. Es varbūt neesmu baigais cilvēku mīļotājs, bet tieši skrienot man ir izdevies iepazīties ar ļoti dažādiem un interesantiem cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nekad nesastaptos. Tu vari skriet kopā arī ar armijnieku, zinātnieci vai operas mūziķi.
2014. gadā — 1. vieta sievietēm Laulasmaa ultra 211 km, 1. vieta sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera
2015. gadā — 6. vieta sievietēm Siguldas kalnu maratonā (70km)
2016. gadā — Latvijas čempione 100 km, 2. vieta sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, 2. vieta sievietēm Baltijas baso pēdu ultramaratonā
2017. un 2018. gadā finišējusi 265 km skrējienā Transgrancanaria 360°
Personīgie rekordi: pusmaratonā — 1:41:20, maratonā — 3:36:51, 100 km — 10:24:54, 24 stundu skrējienā — 170,76km
DACES SASNIEGUMI
Ko domā par Rīgas maratona atcelšanu Covid-19 dēļ?
Viņu atcēla tāpēc, ka es nevarēju piedalīties, jo kamēr es nebūšu vesela un nevarēšu skriet, tikmēr neviens jūs neskriesiet. Un tā, es domāju, paies man tas termiņš, es viņu būšu izsēdējusi, atsēdējusi, un tad mēs varēsim skriet.
Tavuprāt, muļķīgākais skrējiens, ko esi skrējusi?
Kad biju atbraukusi pēc Kanārijām mājās ar savām ārprātīgajām traumām, es izlēmu, ka manai komandai ļoti vajag, lai piedalos vienā
skrējienā, un es ar nereāli sāpošu celi noskrēju 30 kilometrus, un nemaz ne tik slikti noskrēju, bet tas arī bija pēdējais ātrais skrējiens pēdējā pusotra gada laikā.
Tu esi viena no labākajām skrējējām!
Tikai tad, ja nav ieradies kāds ātrāks par mani. Kad es sāku skriet, tad laikam nebija daudzi, kas skrēja tās ļoti garās distances, un tad es tiešām arī biju viena no pirmajām, bet tas paliek arvien populārāks, un tagad patiešām ir tādas sievietes, kas skrien vienkārši prātam neaptveramos ātrumos arī Latvijā.
Ciešanu festivāls - TransGranCanaria 360°
Garāka šī piedzīvojuma versija pieejama Daces blogā šeit ultralapsa.home.blog
“Ja skriešana būtu viegla un vienkārša, es jau sen būtu to pametusi un atradusi ko izaicinošāku.”